Latvijas Bankas viedoklis par 2011. un 2012. gada budžetu.

Deficīta pakāpeniska mazināšana - no 2010. gada 7.7% no IKP uz 2011.gadā plānotajiem 4.5% un 2012.gadā sasniedzot 2.5% no IKP (mazāk par Māstrihtas kritērijā noteiktajiem 3%) - nozīmēs pakāpenisku atgriešanos pie izdevumiem, kas balstīti valsts ienākumos, un tādu reformu veikšanu valsts pārvaldē, izglītības, veselības aprūpes sistēmā, lai izdevumi būtu maksimāli lietderīgi un uzturami arī nākamajos gados.

Ekonomikas izaugsmes atjaunošanai un pārejai uz eiro izšķirīgs ir 2012. gada budžets, bet, lai sakārtotu to, konsekventi jārīkojas jau šī gada budžetā: nedrīkstam palielināt 2011. gada budžeta izdevumus uz lielāka deficīta rēķina, tādējādi palielinot apjomu, par kuru nākamajā 2012. gadā vajadzēs konsolidēt budžeta izdevumus un pietuvinot šo skaitli 150-180 milj. latu.

Budžeta konsolidācija ir veicama tikai uz izdevumu samazināšanas rēķina, nevis ceļot nodokļus. No šī soļa ir atkarīgs, cik veiksmīgi atjaunosies ekonomikas izaugsme un kāda būs Latvijas izturība pret iespējamiem globālās ekonomikas satricinājumiem.

Kādēļ?

Situācijas attīstība pagaidām liek būt piesardzīgiem gan par ārējā, gan iekšējā tirgus attīstības izredzēm tuvākajā laikā. Atkopšanās un tās turpmākās izredzes ir pārāk trauslas, lai būtu pamats teikt, ka krīze jau ir pārlaista.
Budžeta deficītam saglabājoties (vai palielinoties), ekonomikas izaugsme tiek bremzēta:

• neskaidrība par to, kā deficīts tiks mazināts, nozīmē, ka banku sektors neatsāk tautsaimniecības kreditēšanu;
• neuzlabojas Latvijas reitingi un
• rezultātā par jebkuru aizdevumu, ko Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem tomēr izdodas saņemt, tie maksā augstākas procentu likmes nekā gadījumā, ja budžets būtu sabalansēts, un
• tiek pasliktinātas Latvijas uzņēmumu pārrobežu sadarbības iespējas.
• arī Latvijas iedzīvotāji, redzot, kā valdība tērē vēl nenopelnītu naudu, kļūst piesardzīgāki un samazina tēriņus - tādējādi pārmērīgs budžeta deficīts un nenoteiktība nestimulē, bet tieši otrādi - kavē tautsaimniecības atkopšanos.

Nesamazinot izdevumus, bet ceļot nodokļus, Latvija riskētu ar ilgu tautsaimniecības stagnāciju ar visām no tā izrietošajām sekām: pieaugošu bezdarbu un ēnu ekonomiku, krītošu iekasēto nodokļu apjomu, cenu pieaugumu, zemākus ienākumus un lielāku ārējo parādu. Pasliktinātos arī grūtos lēmumos atgūtā uzņēmumu un tautsaimniecības konkurētspēja.

Latvijai kā mazai un atvērtai, no eksporta un investīcijām atkarīgai valstij daudz vairāk nekā lielvalstīm jārūpējas par savu uzticamību. Uzticamība rodas tad, ja redzams, ka valsts iet laukā no ienākumus pārsniedzošiem tēriņiem un liela parāda. Ja mēs darbojamies uzticami, tad mums ir zemākas procentu likmes par ārējo parādu, tātad vairāk naudas paliek valsts vajadzībām. Ja Latvijas valsts ir uzticama, tad mūsu uzņēmumiem ir vieglāk strādāt ar ārvalstu partneriem un ar tiem slēdz darījumus. Ja Latvija ir uzticama, šeit varēs atjaunoties kreditēšana un procentu likmēm nebūs milzīgas pievienotās likmes, kas padarītu ražošanu gandrīz neiespējumu.

Latvijai 2012. gadā jāsāk atmaksāt starptautiskais aizņēmums, kas kopš 2009.gada ņemts budžeta un tautsaimniecības ilgtspējas pakāpeniskai atjaunošanai, un lielākās summas atdodamas 2014. un 2015.gadā – attiecīgi apmēram 870 miljoni un 930 miljoni latu. Lai to darītu, kādu laiku būs jāaizņemas starptautiskajos finanšu tirgos par tirgus likmēm. Sakarība ir vienkārša: ja deficītu mazināsim, 1) jāaizņemas būs mazāk un 2) varēsim aizņemties par mazākām procentu likmēm. Tādējādi rāpjoties laukā no parāda un mazinot valsts tēriņus par parāda atmaksu. Cita ceļa nav - Latvija nav un nevēlas būt to mazattīstīto valstu kategorijā, kam starptautiski parādi tiek atlaisti.